Arhitektūra nav tikai ēkas, bet arī to novietojums un plānojums teritorijā, ārtelpu iekārtošana atbilstoši noteiktam mērķim un apstādījumi. Ainavu arhitektūra ienes dabas dziedinošo pieskārienu, harmoniju un mieru pilsētās, dārzos un parkos. Rietumeiropā 18. gs. teica, ka dārzs radies senā pagātnē kā ilgas pēc zaudētās paradīzes. Lai atpūstos no visa nogurdinošā un satraucošā ikdienas saspringtajā ritmā, pilsētā nepieciešami savi nelielie zaļumotie nostūrīši, kur atgūt līdzsvaru. Vai gan bieži vien nav bijis tā, ka idejas atnāk tieši atpūtas mirkļos pie dabas, nevis stundām strādājot pie ofisa rakstāmgalda? Ne velti pie Ņūtona gravitācijas atklājums atnāca sēžot zem ābeles...
Modernā arhitektūra mūsdienās tiecas dabu ienest arī iekštelpās, tāpēc jaunās mājās tiek veidotas logu rindas sienu vietā, bet interjera dizainā paredzēta vieta bagātīgiem puķu podiem. Tie ir centieni dabas radošo enerģiju darīt klātesošu arī darba vidē. Toties pie necilas fabrikas, kas no ārpuses nereti līdzinās neko neizsakošai kastei, iestādot kaut vienu vienīgu koku, ainavu arhitekts var panākt būtisku noskaņas uzlabojumu. Ainavu arhitektūra pilsētās rūpējas, lai mākslīgā veidā atkal tiktu iedzīvināta daba – tikai tā vairs nav savvaļas daba, bet gan apvaldītā un sakārtotā daba. Cilvēks vienmēr vēlējies uzlabot vidi sev apkārt, darīt to drošāku un patīkamāku. Par to vēsta arī Latvijas muižu dārzu un parku vēsture.
Par muižu dārzu pirmsākumiem
Pētnieki zina teikt, ka ainavu arhitekta radīto parku iespējams novērtēt tikai pēc zināma laika nogriežņa, tie ir savi 70 gadi, kas vajadzīgi, lai tas pilnībā sazaļumotu un kļūtu pieaudzis. Jauns parks vēl ir tikai kā neatvēries pumpurs, mūsdienu arhitektu veikumu varēs novērtēt mūsu mazbērni, bet šodien mūs priecē tas, ko senči, vectēvu vectēvi, stādījuši muižās. Tie ir parki ar teju 200 gadu vēsturi, kuros jūtama sava laikmeta elpa. Latvijā muižas dārzi parādījās 16. gs. beigās, kad sāka veidoties muižas šī vārda tradicionālajā izpratnē. Ar cietokšņiem nocietinātajās pilīs dārziem nemaz nebija vietas, tie atradās salīdzinoši lielā attālumā no cietokšņa robežām. Muižās, savukārt, beidzot bija pieejamas plašas platības pie pašas dzīvojamās mājas.
Viduslaikos pazīstami bija tā saucamie medību dārzi, Latvijā saukti par briežu jeb iršu dārziem. Tajos atradās būri un lieli aploki un nojumes ar medību dzīvniekiem, kā arī atsevišķs laukums dzīvnieku nošaušanai. Šiem dārziem sākotnēji bija praktiska nozīme, lai varētu sagādāt pārtiku, vēlāk to funkcijas vairāk jau līdzinājās zooloģiskajam dārzam.
17. gs. bija pazīstamas divas muižas apbūves tradīcijas. Bagātākajās muižās tika ievērotas senās tradīcijas un dzīvojamā māja līdzinājās nocietinātai pilij. Tām bija neliels iekšējais pagalms, salīdzinoši maz logu. Šāds piemērs ir Šlokenbekas muiža un Dižstendes pils. Otrs mājas būvniecības tips bija veidots pēc zemnieku mājas parauga. Senākās muižas mājas ierasti bija no kokiem, veidotas no baļķiem, jumtus klāja salmi, ēkas izvietojās četrstūrainā pagalmā.
Ainavu arhitektūras iezīmes dažādos laikmetos
Viduslaiku dārzos bija jābūt vismaz vienam avotam, vīnogulājiem, augļu kokiem, ārstniecības augiem, garšaugiem, puķēm, kā arī no dzīvžogiem veidotam labirintam. Tāpat arī bija vajadzīgi dzīvnieku un putnu būri, dīķi zivju ķeršanai. Dārzā bija ierīkotas arī speciālas vietas atpūtas mirkļiem, varēja būt darināti saules pulksteņi.
Renesanses dārzus raksturo terases, kāpnes, grotas, ūdens atrakcijas - akmens krastos ietverts, no kalna tekošs ūdens, kas veidoja ūdenskritumus. Šajos dārzos bija arī skulptūras, kuras varēja novietot visdažādākajās vietās. Raksturīga dārza atrašanās vieta bija nogāze, kur tā ierīkošana nebūt nebija no vieglākajiem uzdevumiem. Dārzam drīzāk bija estētiska nozīme, tam, kā tas izskatījās atrodoties pilī. Tas nereti nemaz nebija piemērots pastaigām, taciņas bija pārāk šauras.
Baroka stila dārzs iemiesoja plašumu, tajā tiecās pēc simetrijas. Tajā arī bija obligāti nepieciešama ūdens krātuve, pat kilometru garš kanāls bija visai ierasta parādība šajos dārzos, kā arī tika izmantotas strūklakas. Atšķirībā no renesanses neērtajiem celiņiem, barokālajos dārzos tie bija gana plati, lai tajos varētu ne vien pastaigāties, bet pat braukt ar karieti. Ceļus norobežoja dzīvžogi un alejas.
Mūsdienu ainavu arhitektūra
Šajā laikmetā raksturīgs visu stilu sajaukums, katrs pēc saviem ieskatiem var paņemt kādu motīvu no iepriekšējo laiku arhitektūras paraugiem un pielāgot to šodienas vajadzībām. Arvien tiek izmantoti tie paši tradicionālie elementi: ūdenstilpnes, parādes durvis, celiņi, terases, kāpnes, ziedi, augļu koki, lapenes. Jāņem vērā, ka šodienas saimniekam nereti nemaz nav tik daudz brīvā laika, lai to visu turklāt būtu vēlme ziedot dārza rušināšanai, tāpēc ainavu arhitektūrā raksturīga slinkuma principa ievērošana - dārzs veidots tā, lai no saimnieka prasītu pēc iespējas mazāk pūļu, lai tajā varētu tikai atpūsties un baudīt.
Minimālisms raksturīgs ne vien 21.gs. interjera dizainā, bet arī ainavu arhitektūrā, tā var būt pavisam vienkārša un askētiska. Taču pat tāds neliels uzsvars kā reljefa dažādība var atdzīvināt kopējo skatu uz dārzu. Tie var būt dažādu līmeņu celiņi, pauguriņi, upītes. Dārzs var tikt veidots vairākos līmeņos. Raksturīgi būvniecības materiāli ir betons un grants, kas var tikt izmantoti, lai veidotu puķu dobju apmales. Estētisku efektu panāk, spēlējoties ar dažādām ģeometriskām formām. Pavisam cits raksturs ir apaļas formas kāpnēm, vienpakāpiena slieksnim pie ieejas vai vairāku līmeņu pakāpieniem. Praktisks un reizē pievilcīgs, mājīgumu veidojošs elements ir jumtiņi virs durvīm, kas pasargā no lietus.
Mūsdienu ainavu arhitektūrā dekoratīvajiem elementiem ir otršķirīga nozīme. Praktiskumam tiek pievērsta lielāka uzmanība kā estētiskajam aspektam. Svarīgi, lai izveidotā ainava būtu ne vien skaista un harmoniska, bet tajā būtu arī vieta cilvēkam, kas tajā ērti var darboties. Ja izveidoti celiņi, tie paredzēti skriešanai un lai pa tiem viegli varētu pārvietoties, tie netiek uzlūkoti kā skaists ainavas elements, kuru vērot no attāluma. Raksturīga arī dabiskās vides atdarināšana - lai iekoptā ainava izskatītos pēc iespējas mazāk mākslīga. Tiek izmantoti tādi augi, kas ierasti aug savvaļā, dažādas pļavu puķes. Tādā veidā iekoptā teritorija pie mājas patiesi kļūst par Paradīzes dārza fragmentu.
Vieta, kur atjaunot spēkus
Par to, cik dabai ir liela ietekme uz mūsu sajūtām, var pārliecināties, vienkārši izbraucot pie dabas, pastaigājot gar jūru vai pa smaržojošu priežu mežu, prom no cilvēku burzmas, lielveikaliem, reklāmas. Pārdomātai ainavu arhitektūrai ir līdzīga ietekme kā klasiskajai mūzikai, atrašanās sakārtotā un harmoniskā vidē tāpat arī sakārto prātu un drīz vien tas pārņem šos dabas viļņus, atgūstot līdzsvaru. Nelielie parki, skvēriņi pilsētās ir miera oāzes. Tepat, aizbraucot uz Kuldīgu, sajūsminos par iekārtoto parku pie senās hercoga Jēkaba pils: dīķis, ūdensrozes, strūklaka, celiņi, ieleja, pakalniņš, skulptūras. Viena šāda pastaiga un prāts jau pavisam drīz ir pavisam citā noskaņā. Tāpēc novērtēsim ainavu arhitektūras ieguldījumu mūsu ikdienā, pateiksimies mātei dabai par mūsu nomierināšanu. Un neaizmirsīsim arī paši par savu piemājas dārziņu - arī tā ir vieta, kuru sakārtojot, mūsu prātos un mājās ienāks pavisam citāds miers, mājīgums un labsajūta. Varbūt tik vien ir vajadzīgs, lai harmonija atgrieztos dvēselē un saticība ģimenes locekļu starpā. Dārzs var būt pat ļoti maģiska vieta...
Komentāri